Saskaņā ar stāstu no mūsdienu New York Times, 1908. gadā Parīzē dzīvoja suns, kurš noteikti nebija labs zēns.
Stāsts sākas ar Ņūfaundlendas suni, kurš reiz dzirdēja, kā bērns kliedz pēc palīdzības pēc tam, kad bija iekritis Sēnas upē. Suns meklēja, no kurienes nāk palīgā saucieni, un tam sekojoši ieleca upē un izglāba bērnu, gluži kā labi zināmais literārais tēls Lesija.
Tik tālu, labi. Tomēr, saskaņā ar stāstu, problēmas sākās, kad suns tika apbalvots ar jauku lielu gaļas gabalu, kas, tiesa, ir nedaudz lēta atlīdzība par vesela cilvēka bērna glābšanu.
Neapzināti – līdzīgi kā koloniālisma laikā Franču Indoķīnā francūži apbalvoja cilvēkus par katras žurkas noķeršanu – viņi bija motivējuši sliktu uzvedību. Suns tagad saprata, ka bērnu glābšana ir ceļš uz liellopu gaļu, un viņam nebija morālas stingrības, lai vienkārši gaidītu, kad bērni paši iekritīs upē.
Pēc dažām dienām pie Sēnas spēlējās otrs bērns, kad arī viņš iekrita upē. Tas pats suns atkal ielēca upē, izglābdams otru bērnu. Atkal sunim tika dota gaļa, pastiprinot viņa nojausmu, kas notiek, ja no upes izglābj bērnu.
Glābšanas modelis, kam sekoja gaļa kā apbalvojums, turpinājās kādu laiku. Turklāt Sēnā īsā laika posmā iekrita aizdomīgi liels bērnu skaits, nemaz nerunājot par to, ka tieši viena konkrēta suņa tuvumā.
Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad prese atklāja šo shēmu, un New York Times pirmajā lappusē publicēja skandalozu stāstu ar nosodošu virsrakstu: “SUNS VILTUS VARONIS”. Rakstā bija teikts, ka suns: “Grūž bērnus Sēnā, lai viņus izglābtu un iegūtu liellopu steiku”.
Saskaņā ar New York Times teikto – bet tas būtu jāvērtē tomēr nedaudz kritiski – “ikreiz, kad viņš upes malā ieraudzīja rotaļājamies bērnu, viņš nekavējoties to iegrūda ūdenī”.
Suns pēc tam izglāba bērnu, no pieaugušajiem pēc tam saņemot nesliktu gaļas gabalu. Gluži kā Pavlova suņi bija iemācījušies siekaloties, dzirdot zvanu, arī šis suns bija iemācījies saistīt slīkstošus bērnus ar jauku lielu liellopu gaļas gabalu.